18. novembris vēsturē
1918. gada 18. novembris
– Neatkarīgas Latvijas proklamēšana.
Mūsu
valsts tika proklamēta laikā, kad Latvijas teritorijā atradās vācu okupācijas
karaspēks. Pirms nedēļas bija beidzies 1. Pasaules karš.
Tikai
vienu dienu pirms neatkarīgas Latvijas proklamēšanas - 1918.gada 17.novembrī
izveidoja Tautas padomi. Šajā pašā dienā Tautas padome ievēlēja pirmo Latvijas
Pagaidu valdību un pieņēma lēmumu, ka nākamajā 1918.gada 18.novembra dienā tiks
sasaukta kārtējā Tautas padomes sēde vēlākā Nacionālajā teātrī, lai proklamētu
neatkarīgu Latviju, jo 18. novembrī visas citas piemērotas telpas bija vācu
okupācijas varas rokās. Tā tas bija ar pili, bruņinieku namu un Vācu teātri
(vēlāko operu).
Par
Tautas Padomes priekšsēdi ievēlēja Jelgavas advokātu un kādreizējo Krievijas
valsts domnieku Jāni Čaksti, toreiz 59 gadus vecu politiķi. kas pārstāvēja
Zemnieku savienību. Par vicepriekšsēžiem izraudzīja Marģeru Skujenieku kā
sociāldemokrātu un Gustavu Zemgalu kā radikāldemokrātu pārstāvi. Tautas Padomes
priekšsēdim tika uzticēti arī valsts galvas pagaidu pienākumi.
Pagaidu
valdību sastādīt uzdeva Kārlim Ulmanim, kas tajā laikā bija pats aktīvākais
pilsoniskais politiķis. Viņš uzskatīja, ka valsts dibināšanas grūtajos apstākļos
visām partijām, kas nodibināja Latvijas valsti, nepieciešams kopīgi sadarboties
arī valdībā. Viņš atzina, ka sociāldemokrātu līdzdalība valdībā stiprinātu
jaunās valsts stāvokli strādnieku masās un palīdzētu tai atvairīt lielinieku
sagaidāmos uzbrukumus.
Padomes
locekļi Pauls Kalniņš un Jānis Celms
devās uz vēlāko Rīgas apgabaltiesu, kur tobrīd atradās vācu Kareivju
padome, un paziņoja šai revolucionārās varas iestādei, ka plkst. 16.00 vakarā
notiks Latvijas brīvvalsts proklamēšana. Viņi lūdza padomes varbūtēju
aizsardzību, ja okupācijas vara gribētu šim aktam pretoties. Ap plkst. 16.00
visi sāka pulcēties teātrī. Diena bija mākoņaina un tumša. Kopumā bija 38
Tautas Padomes locekļi, kas pārstāvēja 8 latviešu demokrātiskās partijas.
Patiesībā locekļu skaitam bija jābūt lielākam, bet partijas nebija paspējušas
informēt dažus savus darbiniekus, kas dzīvoja provincē. Šo
38
valsts dibinātāju skaitā bija tikai viena sieviete — Klāra Kalniņa. No sākuma
sapulcē tiek nolasīts 1918.gada 17.novembra Tautas padomes sēdes protokols, pēc
kura nolasīšanas, skaļiem aplausiem skanot, G. Zemgals paziņo, ka, pamatojoties
uz notikušo vienošanās faktu, tagad uz Latvijas Tautas padomi pārgājusi
suverēnā vara. Pēc tam vārds tiek dots pirmajam Latvijas Ministru prezidentam
Kārlim Ulmanim, kurš Pagaidu valdības vārdā pasludina par nodibinātu Latvijas
valsti kā demokrātisku republiku. Kājās pieceļas Tautas padomes un prezidija
locekļi un klātesošie pilsoņi. Atskan no Latvju operas dalībniekiem dziedāta
Baumaņu Kārļa sacerētā tautas himna "Dievs, svētī Latviju”, kuru nodzied
trīs reizes.
Proklamēšanas
akts notika, nesaskaņojot atļauju ar ģenerāļa Vinniga vadītajām okupācijas
iestādēm. Tas bija demokrātisko latviešu partiju revolucionārs akts. Starp
valsts dibinātājiem nebija neviena virsnieka, jo viņi partiju darbā
nepiedalījās. Savukārt Jānis Čakste nepiedalījās, jo transporta problēmas
izpostītajā Latvijā liedza viņam ierasties no Jelgavas.
Pirmais
tautas ievēlētais likumdevējs Latvijā bija Satversmes sapulce, kura izstrādāja
valsts iekārtas pamatlikumu jeb Satversmi un turpināja neatkarīgas valsts
likumdošanas darbu: pieņēma agrārreformas likumu, Saeimas vēlēšanu likumu un
citus likumus. Satversmes sapulces aizsākto darbu likumdošanas jomā turpināja
Saeima. 1. Saeimas vēlēšanas notika 1922. gada 7. un 8. oktobrī. 18.novembris ir diena, kad pēc ilgiem
gadiem, kad Latviju pārvaldīja svešas varas, Latvija savu zemi izcīnīja un
pārņēma savā varā, diena, kad piedzima brīva Latvija, diena, kad kļuvām par
brīviem Latviešiem, brīvā Latvijā!