Lieldienas

• Viņa Eminences Visaugstisvētītā Rīgas un visas Latvijas Metropolīta Aleksandra Kristus Augšāmcelšanās svētku vēstījums. 
• Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča sprediķis 15. aprīlī, Kristus augšāmcelšanās svētku vigīlijas dievkalpojumā.
• Rīgas arhibīskapa Jāņa Vanaga vēlējums 2017. gada Lieldienās.

Lieldienas (grieķu: Πάσχα, Paskha, aramiešu: פֶּסחא‎,  Pasha, ivritā: פֶּסַח‎,  Pesah) ir svarīgi kristiešu svētki, kuros tiek svinēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās trešajā dienā pēc krustā sišanas, kas, pēc kristīgās tradīcijas, ir notikusi laika posmā starp 27. un 33. gadu. Agrākais Lieldienu svinēšanas notikums reģistrēts 2. gadsimtā, lai gan Jēzus Kristus augšāmcelšanās ir atzīmēta arī agrāk. Lieldienu svētkos svinēto ieiešanu jaunajā dzīvē, kuru atnesa Kristus, augšāmceļoties no kapa, kristīgā baznīca svin 50 dienas - līdz pat Vasarssvētkiem. 

Lieldienu laiks

Klusā nedēļa – ir arī pēdējā gavēņa nedēļa. Lielais gavēnis ir laiks, kad notiek sagatavošanās Lieldienām, un tas simboliski atgādina par 40 dienām, kuras Kristus pavadīja tuksnesī lūgšanā un gavēnī.

Pūpolu svētdiena – Palmu jeb Pūpolu svētdienā tiek svinēta Jēzus triumfālā ieiešana Jeruzalemē, kad tauta, Viņu sagaidot, gavilēja un klāja uz ceļa drēbes un palmu zarus. Latvijā Palmu svētdiena tiek saukta par Pūpolu svētdienu tādēļ, ka šajā laikā mūsu klimatiskajos apstākļos viskrāšņāk zied tieši pūpoli).   

Zaļā ceturtdiena – Šajā dienā Baznīca piemin Svētā Vakarēdiena iestādīšanu – notikumu, kad Kristus kopā ar saviem mācekļiem ēda Pēdējās Vakariņas, kuŗu laikā atgādināja viņiem par to, ka pazemība ir Kristus kalpošanas pamatā (kāju mazgāšana), un svētīja maizi un vīnu, kas kļuva par Kristus miesu un asinīm tiem, kas viņam tic līdz pat šai dienai. Nosaukums “Zaļā Ceturtdiena” ir nācis no vācu valodas un radies tā, ka šai dienā parasti mēdza salīdzināt (pieņemt) grēku nožēlotājus ar draudzi caur grēku nožēlu un piedošanu. Cilvēks tad simboliski kļuva atkal par zaļu zaru pie Kristus – mūžīgā koka, dzīvs un spējīgs nest augļus. Ar Zaļo ceturtdienu sākas ciešanu laika visdziļākajā dimensija.

Lielā piektdiena – Kristus notiesāšanas un nāves diena. Saskaņā ar Evaņģēlijos rakstīto, šai dienā Jēzus nonāca romiešu un jūdu farizeju tiesas priekšā, kura pieņēma lēmumu par viņa nonāvēšanu, piesitot krustā. Taču kristīgai draudzei tā ir arī Dieva žēlastības piepildījuma diena, jo šis nāves upuris ir piepildījums – Kristus ir piepildījis savu uzdevumu un ir piepildītas arī dvēseles lielākās slāpes – pestīšana. Lielā Piektdiena, tāpat kā Zaļā Ceturtdiena ir izteikti kristīga tradīcija.

Klusā sestdiena – pati klusākā no visām Klusās nedēļas dienām. Diena, kad mūsu kungs Kristus dusēja kapā. Viņa mācekļi bija bailēs aizbēguši. Kristus kapam aizvelts liels akmens priekšā. Baznīcas šai dienā ir tērpušās melnā. Neskan ērģeles un klusē zvani. Tā noslēdzas ar gandrīz nepārtrauktām dievkalpojuma svinībām, kas ilgst Lieldienu naktij cauri un pusnaktī iegūst gaviļu un prieka raksturu.

Pirmās Lieldienas – pēc pusnakts tiek iedegtas visas ugunis,  iesākas  Lieldienu jeb Kunga Kristus augšāmcelšanās svētki. Evaņģēliskā baznīca nav uzsvērusi piesaistīšanu pie stundas. Mēs arī to nezinām. Pēc Evaņģēlija norādījumiem pirmās dienas agrā rītā sievas gāja pie kapa, bet atrada kapu tukšu, eņģelis vēstīja Kristus augšāmcelšanos.

Otrās Lieldienas – tā ir pirmdiena pēc Lieldienu jeb Kristus augšāmcelšanās svētku svētdienas un ir saistīta tikai ar kristīgo tradīciju. Ar šo svētku dienu tiek iesākts piecdesmit dienu liturģiskais periods, kas noslēdzas ar Vasarssvētkiem. Ar Otrajām Lieldienām iesākas baltā nedēļa, kuras noslēgumā svin Balto svētdienu, kurā māca par Lieldienu nozīmi – grēku piedošanu un personisku ticību.

Latviešu paražas Lieldienu svinēšanā

Senlatviešiem Lieldienas bija viens no četriem punktiem gadalaika maiņu ciklā, kas bija svarīgi zemkopju tautu, tostarp latviešu, dzīvē. Lieldienas jeb pavasara saulgrieži tika svinētas pavasara ekvinokcijas laikā, kad Saules centrs šķērso debess ekvatoru. Ekvinokcijas brīdī uz Zemes diena un nakts ir vienādā garumā, un iestājas astronomiskais pavasaris. Pēc Lieldienām, dienām kļūstot arvien garākām, nakts tumsa samazinās, bet dienas gaisma palielinās. Šo "gaismas uzvaru pār tumsu" senās baltu tautas atzīmēja ar pavasara saulgriežu svinībām. No tā arī varētu būt radies svētku nosaukums – Lieldienas – laiks, kad diena ir kļuvusi lielāka par nakti.

www.robertsfeldmanis.lv

lv.wikipedia.org

http://www.3vienbaznica.net

www.delfi.lv

Advents - Ziemsvētku gaidīšanas laiks

Adventa laiks tiek saistīts ar gavēni, mieru, klusumu. Četru nedēļu laikā ticīgie cilvēki nododas pārdomām, izvērtē aizvadīto gadu un gatavojas svētkiem - Jēzus Kristus piedzimšanas svētkiem.

Advents vai Advente?

Adventa laiks (tulkojumā no latīņu valodas „adventus” nozīmē „atnākšana”) ir četru nedēļu ilgs Kristus gaidīšanas laiks, pirmsziemsvētku laiks. Šajā laikā mēs gaidām Kristu, ejam pretī Viņa piedzimšanai, līdz tā īstenojas pie mums.

Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija (Terminoloģijas jaunumi, -2003.-15.nov.; toreiz vēl nebija nodibināta Teoloģijas terminoloģijas apakškomisija) ieteikusi lietot sieviešu dzimtes formu, uzsverot, ka:

1) atveidojot procesu nosaukumus latviešu valodā, priekšroka būtu dodama siev.dz. formai („atnākšana”, „gaidīšana” u.tml.);

2) abstrakti jēdzieni parasti tiek apzīmēti ar siev.dz. vārdu.

Teoloģijas terminoloģijas apakškomisijas locekļi izsekoja termina lietojumam līdz pat 17.-18. gs. teoloģiskajai literatūrai. Secinājumi: termins vēsturiski lietots pamīšus – gan siev.dz. „Advente”, gan vīr.dz. „Advents”. Apkopodama gan valodnieciskos, gan ārpusvalodnieciskos argumentus, Teoloģiskās terminoloģijas apakškomisija nosliecās par labu vīr.dz. formas „Advents” lietojumam, jo:

1) kopš 1923.gada termins stabili ieviesies latviešu valodā, pēc valodnieka J.Endzelīna ieteikuma (latīņu val. vārdi ar galotni – us latv. valodā tiek atveidoti ar galotni – s);

2) termins „Advents” tiek lietots arī mūsdienu pareizrakstības vārdnīcās (piem., apgādu „Jumava” un „Avots” izdevumos);

3) garāku procesu apzīmējumiem ir pieļaujams arī vīr.dz. vārds; procesu apzīmējums tikai vīr.dz. nav konsekvents (piem. „gavēnis” vīr.dz.);

4) vārdkopas „Adventa laiks”, „Adventa vainags”, ir labskanīgākas (asonanse) utt.

Šķiet, ka reliģiskajā vidē arī biežāk tiek lietota šī termina vīr.dz. forma, kas arī būtu ieteicama, taču no filoloģiskā viedokļa ir akceptējamas abas formas.

Par Adventa laika tradīciju

Adventa tradīcijas aizsākums meklējams 490. gadā, kad bīskaps Tūras Perpētijs oficiāli atzina Adventu par grēku nožēlas laiku Rietumeiropas Franku Baznīcā, uzliekot trīs dienu gavēni nedēļā no 11. novembra līdz Ziemassvētkiem. Šis 40 dienu gavēnis, kurš ir līdzīgs Lielā Gavēņa laikam (pirms Lieldienām), pēc izcelsmes tika saukts par svētā Mārtiņa 40 dienu gavēni.

Taču Romas liturģijā Adventa laiks, kura liturģija attīstījās gadsimtu pēc Franku Baznīcas liturģijas, nebija grēku nožēlas, bet svētku un prieka laiks, kurš sagatavoja Ziemssvētkiem, Kristus dzimšanas svētkiem. 

13. gadsimtā tika panākts kompromiss, kas apvienoja franku gavēņa un grēku nožēlas raksturu ar romiešu Svētās Mises tekstiem un 4 nedēļu ciklu. Adventa laika liturģija pamatos palika nemainīga līdz pat Vatikāna II koncilam, kurš izdarīja dažas nelielas izmaiņas, lai skaidrāk ieskicētu Lielā Gavēņa laika un Adventa laika atšķirības.

Baznīcā Adventa laikā dominē violetā krāsa. Violeto krāsu veido zilās un sarkanās krāsas sajaukums, kas simbolizē garīgo un laicīgo, uzsverot gan gavēņa laika nozīmi, gan norādot uz gaidāmā Ķēniņa ierašanos. Violetā krāsa dominē arī priesteru un mācītāju amata tērpos, altārsegās. Arī starp zaļajiem Adventa vainaga zariem var iepīt kādu violetu elementu - lentu, dziju, rotājumu, kas atgādina par noskaņu, kuru liturģijā simbolizē violetā krāsa. Ziemssvētkos tā tiek nomainīta pret balto krāsu. 

Par Adventa vainagu

Kopš 16.gadsimta par būtisku Adventa laika simbolu ir kļuvis Adventa vainags un tam ir dziļa simboliska nozīme - aplis simbolizē mūžību un vienotību, gaismas uzvaru pār tumsu.  Vainagu veido no mūžzaļiem koku zariem – egļu, priežu, citās zemēs izmanto arī citus mūžzaļus augus. Arī tie simbolizē cerību un mūžīgo dzīvību.

Adventes vainagā tiek dedzinātas četras sveces, pa vienai katras gaidīšanas nedēļas svētdienā.

Katoļu baznīcā

1.   svētdiena: Jūsu pestīšana ir tuvu

Adventa vainagā tiek iedegta pirmā svece. Pravietis Isaja aicina atstāt pasaules tumsību un „staigāt Dieva gaismā”. Pasaule ir ieslīgusi pašapmierinātībā un iemigusi, tāpēc ir jāatmostas. Šī atmošanās ir sākums gaismai, rīta blāzmai. Tā ir sagatavošanās garīgai cīņai.

2.   Adventa svētdiena: Sagatavojiet Kungam ceļu!

Vecās un Jaunās derības pravietis Jānis Kristītājs aicina uz atgriešanos un grēku nožēlu. Viņš atklāj „svēto ceļu” – ceļu uz pestīšanu. Viņš ir Kristus priekšgājējs, kas pasludina jauno laikmetu, kad ļaunums vairs nepastāvēs un zeme būs piepildīta ar Dieva pazīšanu. Svētie Raksti aicina uz samierināšanos, izlīgšanu un atvērtību Svētā Gara darbībai.

3.   Adventa svētdiena: Gaudete – priecājieties!

Prieks ir Svētā Gara klātbūtnes auglis. Prieks ir zīme, ka cilvēks apzinās savu piederību Dievam. Apustulis Pāvils un evaņģēlists Matejs aicina dzīvot garā un pacietībā. Rūpes un bailes aizsedz Dieva klātbūtni un liek cilvēkam dzīvot, paļaujoties tikai pašam uz sevi. Bet apziņa par Kunga tuvumu un cerība uz Viņa drīzo atnākšanu stiprina cilvēku sirdis.

4.   Adventa svētdiena: Ak, Pestītāj, atver debesis!

Advents un Ziemassvētku laiks mudina uz Marijas godināšanu. Viņa ir Kunga pravietiskā zīme, ko Viņš caur pravieša Isaja muti pasludina cilvēcei 600 gadus pirms Kristus piedzimšanas: "Lūk, Jaunava ieņems un dzemdēs Dēlu, un Viņa vārds būs Emanuēls."

Katoļticīgo tradīcijā Adventa vainagā mēdz izmantot vēl piekto sveci. Baznīca norāda, ka sveces simbolizē Kristus nesto gaismu. Ar katru svētdienu vainags paliek gaišāks, atgādinot, ka tuvojas Jēzus Kristus dzimšana. Piektā svece (ja to izmanto) tiek novietota vainaga vidū. Tā parasti ir lielāka par pārējām un baltā krāsā. Šo sveci aizdedzina Ziemassvētkos.

Luteriskajā baznīcā

Ar Adventa laiku sākas Baznīcas gads un četru nedēļu ilgs Kristus gaidīšanas laiks – pirmsziemssvētku laiks. Tas tradicionāli bijis gavēņa laiks, kad cilvēki gatavojušies Kristus atnākšanai mūsu pasaulē.

Pirmā svece tiek dēvēta par pravieša sveci, simbolizējot cerību – Kristu, otrā ir Betlēmes svece, apzīmējot aicinājumu uz pestīšanu, trešā ir ganiņu svece – prieks, bet  ceturtā – eņģeļu svece jeb mīlestība. 

Par gavēni Adventa laikā

Daudzi ticīgie Adventa laikā ievēro gavēni, kuru tagad var izvēlēties pēc savas ticības un spējām. Gavēnis tiek iedalīts četrās kategorijās:

·         ļoti  stingrs gavēnis –  sausēšana: ēd neapstrādātu (nepagatavotu) augu barību bez augu eļļas, maizi;

·         stingrs gavēnis – ēd visāda veida vārītu augu barību kopā ar augu eļļu;

·         parastais gavēnis – bez visa tā, ko ēd stingrajā gavēnī, lieto vēl zivis;

·         atvieglotais gavēnis (nespējīgiem, slimiem, ceļiniekiem, grūtniecēm, zīdītājām un tiem, kas spiesti ēst ēdnīcās), ēd visu, izņemot gaļu.

Gavēnis kristīgajā tradīcijā nav tikai ēšanas paradumu maiņa. Tas arī  nozīmē atteikšanos no baumošanas, sliktām domām un sliktiem darbiem. Līdz ar jauno tehnoloģiju ienākšanu, jaunā paaudze par vienu no gavēņa izpausmēm arī uzskata atteikšanos no sociālo tīklu un interneta lietošanas. 

Baznīca cilvēkus aicina Adventa laiku pavadīt, veltot vairāk laika lūgšanai, atturībai, grēksūdzei un žēlsirdības darbu veikšanai. Šajās nedēļās ticīgie ir aicināti atturēties no skaļiem izklaides pasākumiem, meklējot klusumu, kurā var labāk saklausīt Dieva balsi sirdsapziņā.

• kasjauns.lv - Ko nozīmē vārds "advents"? Kāpēc Adventa vainagā ir četras svecītes? 
• Katolis.lv - Adventa laiks
• Teoloģijas žurnāls, 2, 2008, 59. lpp.
• termini.lza.lv
  

18. novembris vēsturē

1918. gada 18. novembris – Neatkarīgas Latvijas proklamēšana.

Mūsu valsts tika proklamēta laikā, kad Latvijas teritorijā atradās vācu okupācijas karaspēks. Pirms nedēļas bija beidzies 1. Pasaules karš.

Tikai vienu dienu pirms neatkarīgas Latvijas proklamēšanas - 1918.gada 17.novembrī izveidoja Tautas padomi. Šajā pašā dienā Tautas padome ievēlēja pirmo Latvijas Pagaidu valdību un pieņēma lēmumu, ka nākamajā 1918.gada 18.novembra dienā tiks sasaukta kārtējā Tautas padomes sēde vēlākā Nacionālajā teātrī, lai proklamētu neatkarīgu Latviju, jo 18. novembrī visas citas piemērotas telpas bija vācu okupācijas varas rokās. Tā tas bija ar pili, bruņinieku namu un Vācu teātri (vēlāko operu). 

Par Tautas Padomes priekšsēdi ievēlēja Jelgavas advokātu un kādreizējo Krievijas valsts domnieku Jāni Čaksti, toreiz 59 gadus vecu politiķi. kas pārstāvēja Zemnieku savienību. Par vicepriekšsēžiem izraudzīja Marģeru Skujenieku kā sociāldemokrātu un Gustavu Zemgalu kā radikāldemokrātu pārstāvi. Tautas Padomes priekšsēdim tika uzticēti arī valsts galvas pagaidu pienākumi.

Pagaidu valdību sastādīt uzdeva Kārlim Ulmanim, kas tajā laikā bija pats aktīvākais pilsoniskais politiķis. Viņš uzskatīja, ka valsts dibināšanas grūtajos apstākļos visām partijām, kas nodibināja Latvijas valsti, nepieciešams kopīgi sadarboties arī valdībā. Viņš atzina, ka sociāldemokrātu līdzdalība valdībā stiprinātu jaunās valsts stāvokli strādnieku masās un palīdzētu tai atvairīt lielinieku sagaidāmos uzbrukumus.

Padomes locekļi Pauls Kalniņš un Jānis Celms  devās uz vēlāko Rīgas apgabaltiesu, kur tobrīd atradās vācu Kareivju padome, un paziņoja šai revolucionārās varas iestādei, ka plkst. 16.00 vakarā notiks Latvijas brīvvalsts proklamēšana. Viņi lūdza padomes varbūtēju aizsardzību, ja okupācijas vara gribētu šim aktam pretoties. Ap plkst. 16.00 visi sāka pulcēties teātrī. Diena bija mākoņaina un tumša. Kopumā bija 38 Tautas Padomes locekļi, kas pārstāvēja 8 latviešu demokrātiskās partijas. Patiesībā locekļu skaitam bija jābūt lielākam, bet partijas nebija paspējušas informēt dažus savus darbiniekus, kas dzīvoja provincē. Šo

38 valsts dibinātāju skaitā bija tikai viena sieviete — Klāra Kalniņa. No sākuma sapulcē tiek nolasīts 1918.gada 17.novembra Tautas padomes sēdes protokols, pēc kura nolasīšanas, skaļiem aplausiem skanot, G. Zemgals paziņo, ka, pamatojoties uz notikušo vienošanās faktu, tagad uz Latvijas Tautas padomi pārgājusi suverēnā vara. Pēc tam vārds tiek dots pirmajam Latvijas Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, kurš Pagaidu valdības vārdā pasludina par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku. Kājās pieceļas Tautas padomes un prezidija locekļi un klātesošie pilsoņi. Atskan no Latvju operas dalībniekiem dziedāta Baumaņu Kārļa sacerētā tautas himna "Dievs, svētī Latviju”, kuru nodzied trīs reizes.

Proklamēšanas akts notika, nesaskaņojot atļauju ar ģenerāļa Vinniga vadītajām okupācijas iestādēm. Tas bija demokrātisko latviešu partiju revolucionārs akts. Starp valsts dibinātājiem nebija neviena virsnieka, jo viņi partiju darbā nepiedalījās. Savukārt Jānis Čakste nepiedalījās, jo transporta problēmas izpostītajā Latvijā liedza viņam ierasties no Jelgavas.

Pirmais tautas ievēlētais likumdevējs Latvijā bija Satversmes sapulce, kura izstrādāja valsts iekārtas pamatlikumu jeb Satversmi un turpināja neatkarīgas valsts likumdošanas darbu: pieņēma agrārreformas likumu, Saeimas vēlēšanu likumu un citus likumus. Satversmes sapulces aizsākto darbu likumdošanas jomā turpināja Saeima. 1. Saeimas vēlēšanas notika 1922. gada 7. un 8. oktobrī. 18.novembris ir diena, kad pēc ilgiem gadiem, kad Latviju pārvaldīja svešas varas, Latvija savu zemi izcīnīja un pārņēma savā varā, diena, kad piedzima brīva Latvija, diena, kad kļuvām par brīviem Latviešiem, brīvā Latvijā!

11. novembris vēsturē

Par Lāčplēša dienu

Lāčplēša dienu Latvijā atzīmē par godu neatkarīgās Latvijas valsts armijas uzvarai pār Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī. Pieminot šo notikumu, Lāčplēša dienā tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji.  

Laika posms no 1918. gada 18. novembra – Latvijas Republikas proklamēšanas dienas – līdz 1919. gada 11. novembrim – Rīgas atbrīvošanai no iekarotāju karaspēka – ir viens no sarežģītākajiem Latvijas vēsturē. Lai gan 1918. gadā tika pasludināta Latvijas neatkarība, valstī vēl aizvien atradās vācu un krievu karaspēks, un tikai 1919. gadā, kad Latvijas Brīvības cīņu laikā iekarotāji tika padzīti no Rīgas, kļuva skaidrs, ka valsts ir atguvusi un nostiprinājusi savu neatkarību.

Bermontiāde ir ievērojama ar to, ka sākotnēji salīdzinoši nelielā Latvijas valsts armija ar ierobežotiem resursiem spēja sakaut skaitliski daudz lielāko un labāk bruņoto Rietumu brīvprātīgo armiju. Kā galvenie Latvijas valsts armijas uzvaras iemesli tiek minēti – latviešu karavīru drosme un varonīgums; sabiedroto valstu sniegtais atbalsts Latvijai; pretinieka armijas iniciatīvas trūkums un sliktā kaujas organizācija.

No virsleitnanta Jāņa Ķīseļa atmiņām: „Otrajā kaujas dienā (9. oktobrī) man iedeva kādu rotu, saformētu no Rīgas fabriku strādniekiem, kuri visi bija tērpušies privātā un kuriem gan bija šautenes, bet tikai pa 20–30 patronām uz vīru. Mūs nosūtīja uz Šmita eļļas fabriku kaujas rajona priekšnieka rīcībā, un tas mūs norīkoja uz Bauskas ceļa. Gaismai austot, kaut kā novietojāmies pa daļai vecos ierakumos, pa daļai grāvjos – mums nebija nekādu rīku, ar ko izrakt jaunus – un gaidījām pretinieku. (..) Tumsai iestājoties, arī mums uzbruka lielāka vācu daļa. (..) Vairākkārt biju pieprasījis no kaujas rajona štāba patronas, bet tās nenāca. Tumsai iestājoties, varēja manīt, ka mani ļaudis sāk pamazām izklīst. (..) Vācu granātas sāka krist Torņakalna ielās un ap tiltu galiem, kad mēs pārgājām Daugavu. No manas rotas nebija palicis pāri nekas, un es arī nezināju, kā sauc kaut vienu no maniem kareivjiem, virsnieku šajā rotā man nebija neviena.”

Lāčplēša diena ir nozīmīga arī ar to, ka 1919. gada 11. novembrī tika dibināts Latvijas valsts apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis ar devīzi „Par Latviju”. Lāčplēša kara ordeni piešķīra Latvijas armijas karavīriem, bijušo latviešu strēlnieku pulku karavīriem, kā arī ārzemniekiem, kuri piedalījās Latvijas Brīvības cīņās vai sniedza ieguldījumu un sekmēja Latvijas valsts nodibināšanu.

Lāčplēša diena ir kopīgiem spēkiem – karavīru, brīvprātīgo, sieviešu, jauniešu, politiķu, ierēdņu utt. – gūtas UZVARAS piemiņas diena. 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara ne tikai pār pretinieku – pulkveža Pāvela Bermonta komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju Rīgā, bet arī pār neticību saviem spēkiem, neticību savas valsts nākotnei un neatkarībai.

Lāčplēša diena toreiz un šodien

Lāčpleša kara ordeņa kavalieri pēc ordeņa pasniegšanas 1927.gada 11.novembrī. Vidū Kārlis Ulmanis.

Foto: Kara muzejs

---

1919.gada 11.novembra agrā rītā Rīgā Latvijas armijas Kara skolas pirmās patruļas, pārejot pār Daugavas tiltu, sastapa postažu, kāda novērojama pēc intensīvas karadarbības, – sagrautas ēkas, ierakumus, pamestas kara mantas un kritušus karavīrus.
Kaujas Rīgā bija ilgušas gandrīz mēnesi, tās atstāja savas zīmes ne tikai namu sienās un cilvēku miesās, bet arī prātos. Šis notikums Latvijas vēsturē kļuva par būtisku simbolu, ar kuru turpmākajos gados identificēja Latvijas neatkarības dārgo cenu. Neilgi pēc kaujām 11.novembris ieguva Lāčplēša dienas nosaukumu un kļuva par otru būtiskāko tā laika Latvijas Republikas svētku dienu. Arī mūsdienās atzīmējam Lāčplēša dienu, tādējādi pieminot un godinot tos daudzos cilvēkus, kas nosargāja jaunizveidoto Latviju.



Vēsturiskās nesaskaņas

Latvijas valsts izveide un tai sekojošais Latvijas atbrīvošanas karš bija loģisks noslēgums latviešu tautas pašnoteikšanās principa realizācijā, kas norisinājās uz smaga vēsturiska fona, sarežģītu politisko procesu un īpatnēji etniskos un teritoriālos apstākļos. Nacionālisma ideju uzplaukums 19.gadsimtā radīja iespēju latviešiem apzināties sevi kā tautu ar vienotu vēsturi un kultūru, kā arī izvirzīt idejas par valstisku autonomiju un neatkarību. Pirmais pasaules karš šos procesus saasināja, un Krievijas impērijas sabrukums kara izskaņā ļāva 1918.gada 18.novembrī proklamēt neatkarīgu Latvijas valsti.

Sabiedrība tobrīd Latvijā nebūt nebija tik vienota, kā pirmajā brīdī varētu šķist. To šķēla ideoloģiski, ekonomiski un etniski apstākļi, kurus pastiprināja gan nepamatoti, gan arī pamatoti stereotipi un mīti par šeit dzīvojošām tautībām un to lomu reģiona vēsturē. Sevišķi spilgti tas izpaudās latviešu un šeit dzīvojošo vāciešu attiecībās, kuras vēsturiski dzimtbūšanas pastāvēšanas dēļ bija saspīlētas. Nesaskaņas aizvien asāk abu tautu starpā sāka izpausties 20.gadsimta sākumā. Tās ietekmēja 1905.gada revolūcijas izpausmes un tām sekojošās represijas, kā arī Pirmā pasaules kara notikumi. Latviešu strēlnieku bataljonos sevišķu sajūsmu izraisīja fakts, ka bija iespēja ar ieročiem rokās cīnīties pret vāciešiem – latviešu ienaidniekiem. Šāda pārliecība tika uzturēta visus Pirmā pasaules kara gadus un turpināja pastāvēt arī vēlāk, sevišķi pēc vāji maskētajiem Vācijas mēģinājumiem šo teritoriju pievienot sev.

Kaujas kā tautu vienojošs faktors

Uzbrukumu Rīgai 1919.gada 8.oktobrī sāka pulkveža Pāvela Bermonta-Avalova komandētā Rietumkrievijas brīvprātīgo armija. Divu dienu smagajās un juceklīgajās cīņās Latvijas armijas vienības tika atspiestas līdz pat Daugavas krastam Rīgas centrā. Sajukumā un panikā no Rīgas evakuējās gandrīz visas valsts iestādes un armijas vienības. Daudz netrūka, lai pilsēta tiktu ieņemta, zaudējot ne tikai stratēģiski nozīmīgo transporta mezglu, bet arī sabiedroto atbalstu un svarīgākais – tautas atbalstu.

"Latvijas valsts izveide un tai sekojošais Latvijas atbrīvošanas karš bija loģisks noslēgums latviešu tautas pašnoteikšanās principa realizācijā."

Tomēr šīs aizstāvēšanās kaujas pietiekami aizkavēja uzbrūkošo pretinieku, lai tas, nesasniedzis nospraustos mērķus, zaudētu pirmo iniciatīvu. Tas Latvijas armijas Latgales divīzijas vienībām ļāva pāriet pretuzbrukumā un 15.oktobrī ieņemt Daugavgrīvu un Bolderāju. Līdz pat novembra sākumam norisinājās spēku sakopošana nelielajā placdarmā Daugavas kreisajā krastā. Šis bija ne tikai militāra rakstura pavērsiens, bet arī lūzums Latvijas tautas attieksmē pret jaunizveidoto valsti. Redzot, ka armija šoreiz cīnās nevis par svešām idejām, bet savu valsti, cilvēki ne tikai masveidā stājās tās rindās, bet arī dažādi to atbalstīja – gan materiāli, gan ar savu darbu.

Lai varētu atbrīvot Rīgas Pārdaugavas daļu, 3.novembrī Latvijas armijas vienības sāka uzbrukumu ar mērķi apiet pretinieku, šādi piespiežot to atstāt Rīgas centru. Naktī uz 11.novembri pēc sīvām kaujām Pārdaugavas šaurajās ieliņās pretinieks beidzot sāka atkāpties un tā vajāšana turpinājās jau ārpus pilsētas. Rīgas kauju laikā jaunā Latvijas valsts bija vistuvāk sagrāvei, tādēļ 11.novembris – diena, kad pretinieka karaspēks atkāpās no pilsētas, simboliski iezīmēja uzvaru ne tikai pār šo karaspēku, bet arī pār latviešu tautas uztverē lielākajiem latviešu apspiedējiem Vāciju un vāciešiem.

Nākamo nedēļu laikā no pretinieka armijas vienībām tika atbrīvota visa Zemgale un Kurzeme, noslēdzot cīņas Latvijas dienvidos un ļaujot visus spēkus veltīt Latgales atbrīvošanas operācijai, kas sākās 1920.gada janvārī.

Lāčplēša gara rašanās

Cīņas pie Rīgas bija būtisks pavērsiens Latvijas vēsturē, jo, neskatoties uz rietumu palīdzību, militāro operāciju plānošanu un realizēšanu bija veikuši paši latvieši. Apziņa, ka tobrīd izšķīrās jaunās Latvijas valsts nākotne, tautu vienoja kā vēl nekad agrāk.

Literāts, laikraksta "Jaunākās Ziņas" literārās daļas redaktors un Tautas padomes loceklis Kārlis Skalbe jau 1919.gada oktobrī Latvijas armijas cīņu pret Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju, kuru veidoja vācieši un krievi, simboliski salīdzināja ar Andreja Pumpura radītā mitoloģiskā tēla Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku. Savukārt Latvijas armijas karavīru cīņas garu un spēju uzupurēties nosauca par "Lāčplēša garu". Simbolisko nozīmi vēl vairāk paspilgtināja kauju vietas – gluži kā eposā cīņas notika Daugavas krastos.

Miera laikā cilvēkiem ļoti strauji zuda atmiņas par piedzīvotajām kara šausmām un valsts izveidošanas grūtībām un tie reizēm nenovērtēja sasniegto. Tieši Lāčplēša gars atdzīvināja kara laikā pārdzīvoto un tā uzturēšanai vēlākajos gados pievērsa īpašu uzmanību.

Lāčplēša Kara ordenis – augstākais Latvijas militārais apbalvojums

Nepilnu gadu pēc Latvijas armijas uzvaras pār Bermonta-Avalova karaspēku Satversmes sapulce lēma par jauna apbalvojuma – Lāčplēša Kara ordeņa – izveidi. Tas bija viens no veidiem, kā tautā iedzīvināja Lāčplēša garu. Ordeni piešķīra par sevišķu varonību cīņās par Latvijas neatkarību un tās sekmēšanu citos veidos, kā arī Pirmā pasaules kara cīņām latviešu strēlnieku rindās. Tā simboliskais dibināšanas datums bija 1919.gada 11.novembris, bet devīze: "Par Latviju!".

Satversmes sapulcē raisījās karstas diskusijas par šāda apbalvojuma nepieciešamību. Visasāk pret to iestājās sociāldemokrāti, minot piemērus, ka dažās pasaules valstīs šādu apbalvojumu vispār nav un ka ordeņus parasti piešķirot, kad valsts gatavojas kariem, bet Latvija to negrasās darīt. Referējot 1920.gada 18.septembra Satversmes sapulces sēdē par šī apbalvojuma izveidošanu, Kara lietu komisijas deputāts Jānis Goldmanis uzsvēra, ka šim apbalvojuma ir jābūt kā pašas tautas sniegtai balvai par varonību.¹

"Cīņas pie Rīgas 1919.gada rudenī bija būtisks pavērsiens Latvijas vēsturē."

Lai gan ordeņa statūtus Satversmes sapulce apstiprināja tikai šajā datumā, tie bija sagatavoti jau krietni agrāk, tāpēc ar Ministru kabineta rīkojumu jau 13.augustā pirmie apbalvojumi bija piešķirti septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem – ģenerālim Pēterim Radziņam, ģenerālim Mārtiņam Peniķim, pulkvedim Krišjānim Berķim, pulkvedim Oskaram Dankeram, pulkvedim Jūlijam Jansonam, pulkvedim-leitnantam Jānim Puriņam un pulkvedim Jānim Apinim, ieceļot tos ordeņa domē.² Ordeņu svinīgajai pasniegšanai izraudzīja 11.novembri – datumu, kurā Latvijas armija izcīnīja uzvaru. Pasākums notika Esplanādē, kur Satversmes sapulces prezidents Jānis Čakste ordeņus pasniedza pirmajiem 288 karavīriem.

Ordeņa kavalieru svētki

Laikraksts "Latvijas Kareivis" rakstīja: "Šodien Latvija svin Lāčplēša Kara ordeņa pirmos svētkus, godinot savus brašos varoņus. Svētki notiek Rīgā un to programma īsumā šāda: Plkst. 11 dienā Esplanādes laukumā svinīga parāde, kurā apbalvos ar Lāčplēša ordeni Latvijas armijas karavīrus, kuru vārdi izsludināti "Latvijas Kareivī". Plkst. 13.30 būs kopējas pusdienas Satversmes sapulces namā. Plkst. 19 izrāde Nacionālajā operā."³

Ordeņa simboliskā dibināšanas diena, kura bija apstiprināta ordeņa statūtos, kļuva par apbalvojuma svētku un pasniegšanas dienu. Tā ieguva nosaukumu "Lāčplēšu diena", kas ar laiku kļuva par Lāčplēša dienu. Vēlākajos gados svētkos aizvien plašāk pieminēja arī vīrus, kuri karos bija zaudējuši veselību, – kara invalīdus. Šī diena nebija apstiprināta kā oficiālā svinamā diena, jo sākotnēji bija paredzēta tikai ordeņa kavalieru godināšanai.

Sākot ar 1928.gadu, ordeņa pasniegšanu pārtrauca, bet svētkus plaši sāka svinēt ne tikai Rīgā un lielākajās pilsētās, bet visos armijas garnizonos. Svētkos bija jāierodas ordeņa kavalieriem, kurus īpaši sumināja. Garnizonu priekšnieki rīkoja parādes, kam sekoja svinīgi mielasti un citi svētku pasākumi – izrādes un koncerti. Lāčplēša diena kļuva par armijas svētku dienu. Tā bija atgādinājums, ka valsts neatkarība nav uzdāvināta, bet izcīnīta skarbos apstākļos un tās dēļ daudzi ir zaudējuši veselību un dzīvību. Karu pieredzējušie ļoti labi apzinājās neatkarības vērtību un centās to iemācīt arī jaunajai paaudzei.

Pēdējā Lāčplēša dienas parāde notika 1939.gada 11.novembrī. Todien atzīmēja arī armijas 20 gadu svinības.

Svētku atjaunošana

Okupācijas apstākļos padomju Latvijā Lāčplēša dienas atzīmēšana bija aizliegta. To publiski atsāka svinēt tikai Atmodas laikā 1988.gada 11.novembrī, kad Rīgas pils Svētā Gara tornī aktieris un bijušais 5.Zemgales strēlnieku pulka strēlnieks Ēvalds Valters kopā ar rakstnieku Albertu Belu uzvilka Latvijas karogu.⁴ Togad pirmoreiz pie Rīgas pils mūriem tika iedegtas svecītes, pieminot kritušos Latvijas aizstāvjus. Piemiņas svecītes iedzīvotāji iededza arī savu māju logos, pat neskatoties uz draudiem tos izsist.

Nākamajā gadā 11.novembra statuss jau bija oficiāli nostiprināts. Ar LPSR Augstākās padomes 10.novembra lēmumu šī diena kļuva par vēstures atceres dienu – Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu. Togad publiski godināja vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. Savukārt 1990.gada 3.oktobrī tika pieņemts likums "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām", kurā 11.novembris tika noteikts par atceres dienu, kad pieminēt Latvijas atbrīvošanas karā kritušos karavīrus.

"Kopš 1990.gada 11.novembris Lāčplēša diena ir noteikta par atceres dienu."

Salīdzinot ar starpkaru periodu, mūsdienās 11.novembra ideja ir nedaudz mainījusies. Vairāk nepieminam tikai Lāčplēša kara ordeņa kavalierus vai kara invalīdus, bet godinām visus Latvijas brīvības cīnītājus un viņu devumu Latvijas Republikas neatkarības nosargāšanā. Lāčplēša diena aizvien vairāk kļūst par karavīru un armijas svētku dienu, līdzīgi kā to mēģināja iedibināt arī 1930.gadu beigās. Salīdzinot ar politiskas nozīmes svētku dienām – 18.novembri, Latvijas Republikas Proklamēšanas dienu, vai Brīvības cīnītāju piemiņas dienu 11.augustā, kas tika iedibināta, lai atzīmētu Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līguma parakstīšanu 1920.gadā, Lāčplēša diena ir Latvijas armijas lielākās militārās uzvaras diena, kuras kaldināšanā piedalījās nevis tikai daži politiķi, bet visa tauta kopā.

Lāčplēša dienas uzdevums mūsdienās ir ne tikai pieminēt brīvības cīnītājus, bet galvenokārt atcerēties un ņemt vērā, ka Latvijas valsts mums nav uzdāvināta un mūsu senči par to samaksājuši ļoti lielu cenu. Neatkarība bija jāizcīna grūtā un asiņainā cīņā uz Latvijas zemes. Lāčplēša dienai jābūt kā atgādinājumam, ka par savu drošību ir jāgādā pašiem, jo neviens cits to nedarīs. Pasaules vēsture rāda, ka valsti pazaudēt ir gaužām vienkārši, bet atgūt to iespējams tikai ar asinīm.

Gada labākā būve Latvijā 2014

Latvijas Būvnieku asociācijas, Latvijas Būvinženieru savienības un Latvijas Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības organizētās skates “Gada labākā būve Latvijā 2014″ ietvaros kā viena no labākajām 2014. gada būvēm Latvijā apbalvota Mārupes pašvaldības dienas centra ēka Skultē.     Lasīt vairāk...

Tepat starp mums...

Baltais Krusts

Skultes mežā ūdens karjera krastā atrodas Baltais krusts, kas iezīmē vēsturisku piemiņas vietu, kurā 1941.gadā nogalināti 11 komunistiskā terora upuri.   Lasīt vairāk...

Netālu no Skultes ciemata pamesta lidmašīna vilina piedzīvojumu meklētājus